Trīsdesmit jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Parīzes Francijas 6. armija ģenerāļa Mišela-Jozefa Maunourija vadībā sāk uzbrukt vācu spēku labajam sānam, kas virzās uz Francijas galvaspilsētu. Līdz nākamajai dienai pretuzbrukumi bija pilnīgi. Marnas kaujā cīnījās vairāk nekā divi miljoni karavīru, un 100 000 no viņiem tika nogalināti vai ievainoti. 9. septembrī izsmelti vācieši sāka kaujas rekolekciju uz Aisnes upi. Marnes kauja bija pirmā nozīmīgā sabiedroto uzvara Pirmajā pasaules karā, izglābjot Parīzi un izjaucot Vācijas plānu par ātru uzvaru pār Franciju.
Pēc karadarbības uzliesmojuma Eiropā 1914. gada augustā Vācija uzsāka ofensīvu Rietumos, cerot pieveikt Franciju, pirms krievi spēja pilnībā mobilizēties Austrumos. Vācieši steidzās pāri Beļģijai, virzot sabiedrotos, un līdz septembrim “Šlīfena plāns” bija plānotais Francijas spēku pārspēks, kas tika uzskatīts par triumfējošu. Septembra sākumā vācu spēki šķērsoja Marnes upi uz ziemeļaustrumiem no Parīzes, un Francijas valdība tika evakuēta uz Bordo.
Atkāpjoties Francijas spēkiem un Britu ekspedīcijas spēkiem sašūpojoties, lai sagatavotu pretuzbrukumu, viņiem tika pie laimes, kad precīza informācija par vācu uzbrukuma plānu tika atrasta mugursomā, kuru ieguva no nogalinātā vācu virsnieka. Francūži bija domājuši, ka vācu ģenerāļa Aleksandra fon Kluka 1. armija dosies gājienā Oise ielejā, taču plāns vēstīja par tiešu gājienu uz Parīzi. Francijas galvenais komandieris ģenerālis Džozefs Džofrs koordinēja informāciju savos kaujas plānos, un 5. septembra pēcpusdienā Francijas 6. armija ģenerāļa Mišela-Jozefa Maunurija vadībā pārsteidza Kluka 1. armijas labo sānu netālu no Marnes upes.
Kluks pagrieza savu armiju, lai satiktos ar Francijas 6. armiju, radot plaisu starp viņa 1. armijas un vācu ģenerāļa Kārļa fon Bulova otro armiju, kas atrodas 30 jūdzes uz dienvidaustrumiem. Pēc tam Francijas 5. armija pagriezās un metās plaisā, lai uzbruktu Blovam, un britu ekspedīcijas spēki apturēja atkāpšanos un pagriezās, lai arī līdzīgi ieietu spraugā. Tikmēr uz rietumiem no vācu 2. armijas jaunizveidotā Francijas 9. armija uzbruka vācu 3. armijai.
Trīs asiņainas dienas kaujas virzījās uz priekšu un atpakaļ pa 100 jūdžu fronti. Francijas 6. armija spītīgi izturēja zemi Kluka 1. armijas smagos pretuzbrukumos, un vienā brīdī 600 Parīzes taksometri tika iesaukti, lai virzītu 6000 franču karaspēku no galvaspilsētas uz kaujas fronti. Kaujas notika tik tuvu pilsētai, ka automašīnas varēja doties uz turieni un atpakaļ ar vienu gāzes tvertni.
9. septembrī ģenerālis Bulovs uzzināja par Lielbritānijas ekspedīcijas spēku pieeju un lika savai 2. armijai atkāpties. Ģenerālam Kluckam un vācu 1. armijai nebija citas izvēles kā sekot, un līdz 11. septembrim rekolekcija attiecās uz visām vācu armijām. Vācieši atkāpās 40 jūdzes uz ziemeļiem līdz Aisne upei, kur izraka tranšejas un viņiem izdevās atvairīt secīgos sabiedroto spēku uzbrukumus. Pēc tam abas puses mēģināja un neizdevās aizstāt viena otru aiz “Race to the Sea”, kurā abas puses pagarināja tranšeju tīklus uz ziemeļrietumiem, līdz tie nonāca Atlantijas okeānā punktā Beļģijas iekšienē.
Tā kā tā sakāva Vācijas Šliefena plānu un arī izbeidza sabiedroto cerības uz ātru kara izbeigšanu, pirmā Marnes cīņa tiek uzskatīta par vienu no izšķirošākajām cīņām vēsturē. Sešās smagajās kaujas dienās tika nogalināti vai ievainoti aptuveni 100 000 karavīru, apmēram vienāds skaits abās pusēs. Līdz 1914. gada beigām Eiropas kaujas laukos bija nogalināts vairāk nekā miljons dažādu tautību karavīru, un ne sabiedrotajiem, ne centrālajām varām nebija uzvara redzamā vietā. Rietumu frontē kaujas līnija, kas stiepās pāri Francijas ziemeļdaļai un Beļģijai, kaujinieki apmetās tranšejās briesmīgam četrus gadus ilgam nobriešanas karam.
