Pirmajam pasaules karam tuvojoties dusmīgiem nemierniekiem gan Vācijā, gan Austrijā un Ungārijā, sacelšanās notika 1918. gada 3. novembrī, paceļot revolucionārā sociālisma komunistiskās partijas sarkano karodziņu un draudot sekot Krievijas piemēram, pazeminot viņu imperiālistiskās valdības.

Līdz 1918. gada oktobra pēdējai nedēļai trīs Centrālās lielvalsts, Austrija un Ungārija un Osmaņu impērija bija sarunās ar sabiedrotajiem par mierīguma panākšanu, bet ceturtā, Bulgārija, septembrī to bija noslēgusi. 28. oktobrī tika arestēti 1000 jūrnieki Vācijas jūras flotē pēc tam, kad viņi atteicās ievērot viņu komandieru pavēles sākt pēdējā grāvja uzbrukumu britiem Ziemeļjūrā. Pēc vācu flotes imobilizācijas pretestība drīz izplatījās Vācijas pilsētā Ķīlē, kur 3. novembrī apmēram 3000 jūrnieku un strādnieku pacēla komunisma sarkano karogu. Ķīles gubernators admirālis Vilhelms Sušons aicināja valdībai uzticīgus jūras spēku virsniekus apspiest sacelšanos; tika nogalināti astoņi nemiernieki, bet vispārējā pretestība turpinājās.

Tikmēr Vīnē, kā arī Budapeštā sākās revolūcija, kur bijušo Ungārijas premjerministru grāfu Istvanu Tiszu 31. oktobrī noslepkavoja komunistu vadītās Sarkanās gvardes locekļi. Austrijas-Ungārijas valdība ar savu impēriju satricināja 3. novembrī bruņotu bruņojumu ar sabiedroto lielvalstīm, izbeidzot dalību Pirmajā pasaules karā. Tajā pašā dienā Maskavā, masu saiešanā Austrijas nemiernieku atbalstam, komunistu līderim Vladimirs Ļeņins triumfāli paziņoja: “Ir pienācis laiks, kad visur tiks svinēta pasaules revolūcijas pirmā diena.”