Tibetas emigrējušajam reliģiskajam un politiskajam vadītājam Dalailamam tiek piešķirta Nobela Miera prēmija par viņa nevardarbīgo kampaņu, lai izbeigtu ķīniešu valdīšanu Tibetā.
14. Dalailama dzimis kā Tenzins Gjatso Činghai provincē, Ķīnā, 1935. gadā. Viņš bija Tibetas paaudzē. Tibetas mūki viņu apmeklēja, kad viņam bija trīs gadi, un paziņoja, ka viņš ir 13. vēlu Dalailamas reinkarnācija. Mūki vadījās pēc zīmēm, norādēm un sapņiem, kas norādīja, kur varētu atrast nākamo Dalailamas iemiesojumu. Piecu gadu vecumā Tenzin Gyatso tika aizvests uz Tibetas galvaspilsētu Lasu un iecelts par Tibetas budisma vadītāju.
Tibetu, lielu reģionu, kas atrodas Vidusāzijas plakankalnos un kalnos, Dalailamas pārvaldīja kopš 14. gadsimta. Tibetieši pretojās Ķīnas centieniem iegūt lielāku kontroli pār reģionu 20. gadsimta sākumā, un Ķīnas revolūcijas laikā no 1911. līdz 12. gadam tibetieši izraidīja Ķīnas amatpersonas un civiliedzīvotājus un oficiāli pasludināja savu neatkarību.
1950. gada oktobrī Ķīnas komunistu spēki iebruka Tibetā un ātri sagrāva valsts slikti aprīkoto armiju. Jaunais Dalailama vērsās Apvienoto Nāciju Organizācijā ar lūgumu pēc atbalsta, taču viņa lūgumi tika liegti. 1951. gadā tika parakstīts Tibetas un Ķīnas miera līgums, kurā tauta kļuva par Ķīnas “nacionālu autonomu reģionu”, domājams, ka Dalailama valdīja, bet faktiski bija Ķīnas komunistu komisijas kontrolē. Tibetas ļoti reliģiozie cilvēki cieta saskaņā ar Komunistiskās Ķīnas antireliģiskajiem likumiem.
Pēc gadiem ilgi izkaisītajiem protestiem Tibetā, 1959. gada martā notika plaša sacelšanās, un Dalailama aizbēga kopā ar 100 000 citiem tibetiešiem, kad Ķīnas karaspēks sagrāva sacelšanos. Viņš sāka trimdu Indijā, apmetoties uz Dharamsalas Himalaju pakājē, kur izveidoja demokrātiski balstītu Tibetas ēnu valdību. Atpakaļ Tibetā ķīnieši pieņēma brutāli represīvus pasākumus pret tibetiešiem, provocējot apsūdzības Dalailama par genocīdu. Sākoties Ķīnā notiekošajai kultūras revolūcijai, saasinājās ķīniešu apspiešana Tibetas budismā, tika aizliegta reliģijas prakse un iznīcināti tūkstošiem klosteru.
Reliģiskās prakses aizliegums tika atcelts 1976. gadā, bet apspiešana Tibetā turpinājās. Sākot no savas bāzes Dharamsalas, Dalailama apceļoja pasauli, veiksmīgi pievēršot starptautisko uzmanību nepārtrauktai ķīniešu apspiešanai Tibetas tautai un viņu reliģijai. 1987. gadā Lasā izcēlās lieli antiķīniešu nemieri, un 1988. gadā Ķīna pasludināja kara likumu reģionā. Meklējot mieru, Dalailama atteicās no Tibetas neatkarības pieprasījuma un aicināja uz patiesu Tibetas pašpārvaldi, par aizsardzību un ārlietām atbildot Ķīnai. Ķīna piedāvājumu noraidīja. Nākamajā gadā Dalailama saņēma 1989. gada Nobela prēmiju par mieru. Viņa autobiogrāfija, Brīvība trimdā, tika publicēts 1990. gadā.
Tibetā 1990. gados turpināja ciest periodiski nemieri, un Rietumu valdības kritizēja Ķīnu par tās politiskās un reliģiskās brīvības apspiešanu Ķīnā. Ķīnas valdība kopš tā laika ir centusies mazināt savu nostāju reģionā, bet Tibeta paliek bez pašpārvaldes. Pēc vairāk nekā četrām trimdas desmitgadēm Dalailama turpina ceļot, publiskojot Tibetas lietu.
