Saturs
- Padomju valsts pirmsākumi un attīstība
- Komunistu vadītāji
- 1989. gada revolūcijas un Padomju Savienības krišana
1991. gada Ziemassvētku dienā padomju karogs pēdējo reizi plīvoja virs Kremļa Maskavā. Pārstāvji no padomju republikām (Ukrainas, Gruzijas, Baltkrievijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Moldovas, Turkmenistānas, Tadžikistānas un Uzbekistānas) jau bija paziņojuši, ka vairs nepiedalīsies Padomju Savienībā. Tā vietā viņi paziņoja, ka izveidos Neatkarīgo Valstu Sadraudzību. Tā kā trīs Baltijas republikas (Latvija, Lietuva un Igaunija) jau bija pasludinājušas savu neatkarību no PSRS, palika tikai viena no tās 15 republikām - Kazahstāna. Savulaik varenā Padomju Savienība bija izgāzusies, lielā mērā lielā radikālo reformu skaita dēļ, ko Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs bija īstenojis sešu PSRS līdera gadu laikā. Tomēr Gorbačovs bija sarūgtināts par savas nācijas izjukšanu un 25. decembrī atkāpās no amata. Tas bija mierīgs ilgās, šausminošās un reizēm asiņainās laikmeta pasaules vēsturē beigas.
Padomju valsts pirmsākumi un attīstība
1917. gadā revolucionārie boļševiki gāza krievu caru un tika izveidotas četras sociālistu republikas. 1922. gadā īstā Krievija pievienojās tālajām republikām, izveidojot Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Pirmais šīs padomju valsts vadītājs bija marksistu revolucionārs Vladimirs Ļeņins.
Vai tu zināji? 1988. gadā žurnāls Time izvēlējās Mihailu Gorbačovu par savu “Gada cilvēku” par darbu, kas vērsts uz aukstā kara izbeigšanu. Nākamajā gadā tas viņu nosauca par “desmitgades cilvēku”. 1990. gadā Gorbačovs ieguva Nobela Miera prēmiju.
Padomju Savienībai vajadzēja būt “patiesas demokrātijas sabiedrībai”, taču tā daudzējādā ziņā bija ne mazāk represīva nekā caru autokrātija, kas bija pirms tās. To vadīja viena partija, Komunistiskā partija, kas prasīja katra Krievijas pilsoņa uzticību. Pēc 1924. gada, kad pie varas nāca diktators Josifs Staļins, valsts īstenoja totalitāru kontroli pār ekonomiku, administrējot visu rūpniecisko darbību un nodibinot kolhozus. Tas kontrolēja arī visus politiskās un sociālās dzīves aspektus. Cilvēki, kuri iebilda pret Staļina politiku, tika arestēti un nosūtīti uz darba nometnēm vai izpildīti.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā padomju līderi nosodīja viņa nežēlīgo politiku, bet saglabāja kopienas partijas varu. Viņi īpaši koncentrējās uz auksto karu ar Rietumu lielvalstīm, iesaistoties dārgā un destruktīvā “bruņošanās sacensībā” ar Amerikas Savienotajām Valstīm, vienlaikus izmantojot militāru spēku, lai apspiestu antikomunismu un paplašinātu tā hegemoniju Austrumeiropā.
Komunistu vadītāji
Otrais reformu kopums bija pazīstams kā perestroika jeb ekonomikas pārstrukturēšana. Pēc Gorbačova domām, labākais veids, kā atdzīvināt padomju ekonomiku, bija mazināt valdības saķeri ar to. Viņš uzskatīja, ka privātā iniciatīva novedīs pie jauninājumiem, tāpēc privātpersonām un kooperatīviem pirmo reizi kopš 1920. gadiem tika atļauts piederēt uzņēmumiem. Darba ņēmējiem tika dotas tiesības streikot par labākām algām un apstākļiem. Gorbačovs arī veicināja ārvalstu investīcijas padomju uzņēmumos.
Tomēr šīs reformas lēnām deva augļus. Perestroika bija torpedējis “komandu ekonomiku”, kas atstāja padomju valsti virs ūdens, bet tirgus ekonomikai bija nepieciešams laiks, lai nobriest. (Savā atvadu uzrunā Gorbačovs rezumēja problēmu: “Vecā sistēma sabruka, pirms jaunajai bija laiks sākt darbu.”) Šķiet, ka nepietiekamo preču racionēšana, iztrūkums un bezgalīgas rindas rindā bija vienīgie Gorbačova politikas rezultāti. Tā rezultātā cilvēki kļuva arvien neapmierinātāki ar viņa valdību.
1989. gada revolūcijas un Padomju Savienības krišana
Gorbačovs uzskatīja, ka labāka padomju ekonomika ir atkarīga no labākām attiecībām ar pārējo pasauli, īpaši ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Pat tad, kad prezidents Reigans sauca PSRS par “Ļauno impēriju” un uzsāka milzīgu militāru uzbūvi, Gorbačovs solīja izstāties no bruņošanās sacensībām. Viņš paziņoja, ka izvedīs padomju karaspēku no Afganistānas, kur viņi karoja kopš 1979. gada, un viņš samazināja padomju militāro klātbūtni Varšavas pakta valstīs Austrumeiropā.
Šai neiejaukšanās politikai bija nozīmīgas sekas Padomju Savienībai, taču, pirmkārt, tā, kā teica Gorbačovs, Austrumeiropas aliansēm “sabruka kā sauss sāls krekeris tikai dažos mēnešos.” Pirmā 1989. gada revolūcija notika Polijā, kur nemokomunistiskās arodbiedrības Solidaritātes kustībā veica vienošanos ar komunistisko valdību par brīvākām vēlēšanām, kurās viņi guva lielus panākumus. Tas, savukārt, izraisīja mierīgas revolūcijas visā Austrumeiropā. Berlīnes mūris nokrita novembrī; tajā pašā mēnesī “samta revolūcija” Čehoslovākijā gāza šīs valsts komunistisko valdību. (Decembrī tomēr valdīja vardarbība: apšaudes komanda izpildīja nāvessodu Rumānijas komunistu diktatoram Nikolā Koeaucu un viņa sievai.)
Šī iespēju atmosfēra drīz vien apņēma Padomju Savienību. Vilšanās ar slikto ekonomiku apvienojumā ar Gorbačova praktisko pieeju padomju pavadoņiem, lai iedvesmotu virkni neatkarības kustību republikās PSRS bārkstīs. Pa vienam Baltijas valstis (Igaunija, Lietuva un Latvija) pasludināja savu neatkarību no Maskavas. Tad decembra sākumā Baltkrievijas Republika, Krievijas Federācija un Ukraina atdalījās no PSRS un izveidoja Neatkarīgo Valstu Sadraudzību. Pēc nedēļām viņiem sekoja astoņas no deviņām atlikušajām republikām. (Gruzija pievienojās divus gadus vēlāk.) Visbeidzot varenā Padomju Savienība bija nokritusi.
