Šajā dienā 1861. gadā prezidents Abrahams Linkolns nosauc Džordža Brintona Makdelana ģenerāli par Savienības armijas vadītāju, aizstājot novecojušo un slimo Winfield Scott. Tikai sešu mēnešu laikā Makkelāns bija pārgājis no Ohaio brīvprātīgo komandiera uz Savienības armijas vadītāju.
Pensilvānijas dzimtā Makkellana 1846. gadā pabeidza West West otro klasi, bet turpināja darbu ar izcilību ģenerāļa Vinfila Skota vadībā Meksikas un Amerikas karā (1846–48). Makkellāns savu veiksmīgo militāro karjeru pameta 1857. gadā, lai iegūtu inženiera vietu Ilinoisas centrālajā dzelzceļā, un līdz pilsoņu kara sākumam 1861. gadā viņš bija Sentluisas un Sinsinati dzelzceļa prezidents. Viņš atkāpās no šī amata, lai pieņemtu Ohaio brīvprātīgo komandu ar galvenā ģenerāļa pakāpi. 1861. gada vasarā Makkelāns vadīja Savienības karaspēku virknē nelielu kauju Virdžīnijas rietumos, kā rezultātā federālā kontrolēja stratēģisko reģionu. Viņš nopelnīja nacionālu reputāciju, lai gan ir diskutējams tikai par to, cik daudz Makkellans deva ieguldījumu šajos sasniegumos; vairākos gadījumos galvenais panākumu iemesls bija viņa padoto lēmumi. Neskatoties uz to, Makkelāns nodrošināja Ziemeļvalstu uzvaras, kad tās bija ierobežotā skaitā. 1861. gada 16. jūlijā ASV Pārstāvju palāta pieņēma rezolūciju, kurā atzīti viņa sasniegumi Virdžīnijā.
Tikai piecas dienas vēlāk galvenie Savienības spēki, kurus komandēja ģenerālis Irvins Makdovels, cieta pazemojošu sakāvi pirmajā Buļļu Run kaujā, Virdžīnijā. Pēc pārrunām daudzi vērsās pie Makklāna, lai glābtu kara centienus. Viņš 26. jūlijā ieradās Vašingtonā, DC, lai pārņemtu Potomac neorganizētās un demoralizētās armijas vadību un ātri sāka veidot lieliskus kaujas spēkus, nodibinot stingra apmācības procedūra un efektīva komandu struktūra. Viņš arī demonstrēja drosmīgumu, pompozitāti un augstprātību pret daudziem tautas politiskajiem līderiem. Viņš skaļi sūdzējās par Skotu un izturējās pret prezidentu ar pilnīgu nicinājumu.
Tomēr Makklāns bija vienīgā reālā izvēle, aizstājot Skotu. Neviens cits Savienības ģenerālis tajā brīdī kara laikā neko daudz nebija sasniedzis. Pēc lielas administrācijas atsavināšanas līdz 1862. gada sākumam Makkelāns pārvietoja Potomac armiju uz Džeimsa pussalu, lai uzbruktu Ričmondā, Virdžīnijā. Kā lauka komandieris viņš izrādījās lēns un kautrīgs, un viņš atkāpās no Konfederācijas galvaspilsētas nomalēm, kad viņam nācās saskarties ar konfederācijas ģenerāļa Roberta E. Lī uzbrukumu sēriju Septiņu dienu kaujās 1862. gada jūnijā. Jūlijā Henrijs W. Halleck tika nosaukts par galveno ģenerāli, un liela daļa Makkellana Potomac armijas tika nodota Virdžīnijas ģenerāļa Jāņa pāvesta armijai. Pēc tam, kad pāvests tika uzvarēts otrajā Buļļa skrējienā augustā, viņam tika atjaunota liela daļa Makdelana komandu. Lī iebruka Merilendā, un Makkelāns viņu tur pieveica Antietamas kaujā septembrī. Neskatoties uz šo uzvaru, Makkellana atteikšanās veikt atkāpšanās konfederācijas vainagojās ar viņu pastāvīgu atcelšanu 1862. gada novembrī. 1864. gadā viņš izaicināja Linkolnu par prezidenta amatu kā demokrātu kandidātu, taču izšķiroši zaudēja.
