Šajā 1788. gada dienā viens no šausmīgākajiem ASV konstitūcijas pārkāpumiem vēsturē kļūst par federālo likumu, kad Kongress pieņem Sedīcijas likumu, apdraudot brīvību trauslajā jaunajā valstī. Kamēr ASV iesaistījās karadarbībā ar Revolucionāro Franciju, kas pazīstama kā Kvazi karš, Aleksandrs Hamiltons un kongresa federālisti izmantoja sabiedrības kara bailes un izstrādāja un pieņēma Likumu par citplanētiešiem un Sedīciju, vispirms nekonsultējoties ar prezidentu Džonu Adamsu.
Pirmo trīs aktu mērķis bija imigrantu tiesības. Uzturēšanās laiks, kas vajadzīgs, lai imigranti varētu pieteikties uz pilsonību, tika pagarināts no pieciem līdz 14 gadiem, un prezidents ieguva pilnvaras aizturēt un deportēt tos, kurus viņš uzskatīja par ienaidniekiem. Prezidents Adams nekad nav izmantojis savas jaunradītās iespējas liegt tiesības imigrantiem. Tomēr ceturtais akts, Sedition Act, tika ieviests praksē un kļuva par melnu zīmi nācijas reputācijai. Tiešā veidā pārkāpjot konstitūcijas vārda brīvības garantijas, Sedīcijas likums ļāva saukt pie atbildības personas, kuras izteica vai rediģēja to, ko valdība uzskatīja par ļaunprātīgām piezīmēm par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu vai valdību. Pret četrpadsmit republikāņiem, galvenokārt žurnālistiem, tika ierosināta krimināllieta, un daži tika ieslodzīti saskaņā ar šo aktu.
Pretēji Svešzemju un Sedīcijas likumiem, Tomass Džefersons un Džeimss Madisons izstrādāja Virdžīnijas un Kentuki rezolūcijas projektus, paziņojot, ka šie akti ir pirmā un desmitā grozījuma pārkāpumi. Prezidents Adams, sašutis par to, kur Hamiltons un kongresa federālisti karu krīzes aizsegā vadīja valsti, mēģināja izbeigt nedeklarēto karu ar Franciju, lai mazinātu viņu centienus. Viņš draudēja atkāpties no prezidenta amata un atstāt federālistus pie republikāņu viceprezidenta Tomasa Džefersona, ja viņi neņems vērā viņa aicinājumu uz mieru. Adamsam izdevās atcelt Hamiltona un federālistu shēmas, taču šajā procesā tika izbeigtas visas cerības uz viņa paša pārvēlēšanu.
