Naktī uz 1968. gada 20. augustu aptuveni 200 000 Varšavas pakta karaspēka un 5000 tanku iebrūk Čehoslovākijā, lai sagrautu “Prāgas pavasari” īsu liberalizācijas periodu komunistiskajā valstī. Čehoslovākieši protestēja pret iebrukumu ar publiskām demonstrācijām un citām nevardarbīgām taktikām, taču padomju tankiem tās nebija atbilstošas. Pirmā sekretāra Aleksandra Dubceka liberālās reformas tika atceltas un viņa pēcteča Gustava Husaka vadībā sākās “normalizēšana”.
Propadomju komunisti 1948. gadā pārņēma kontroli pār Čehoslovākijas demokrātisko valdību. Padomju līderis Josifs Staļins uzspieda savu gribu Čehoslovākijas komunistu līderiem, un valsts tika pārvaldīta kā staļinisma valsts līdz 1964. gadam, kad sākās pakāpeniska liberalizācijas tendence. Tomēr ar pieticīgo ekonomikas reformu daudziem Čehoslovākiem nepietika, un sākot ar 1966. gadu studenti un intelektuāļi sāka aģitēt par izmaiņām izglītībā un cenzūras izbeigšanu. Pirmā sekretāra Antoņina Novotnija problēmas vēl vairāk pasliktināja Slovākijas līderu opozīcija, starp kuriem bija Aleksandrs Dubceks un Gustavs Husaks, kuri apsūdzēja centrālās valdības dominēšanu čehos.
1968. gada janvārī Novotniju kā pirmo sekretāru nomainīja Aleksandrs Dubceks, kuru vienbalsīgi ievēlēja Čehoslovākijas Centrālā komiteja. Lai nodrošinātu savu varas bāzi, Dubceks aicināja sabiedrību paust atbalstu viņa ierosinātajām reformām. Reakcija bija milzīga, un komunistu vadību pārņēma Čehijas un Slovākijas reformatori.
Aprīlī jaunā vadība nāca klajā ar savu “Rīcības programmu”, solot demokrātiskas vēlēšanas, lielāku Slovākijas autonomiju, vārda un reliģijas brīvību, cenzūras atcelšanu, ceļojumu ierobežojumu izbeigšanu un nozīmīgas rūpniecības un lauksaimniecības reformas. Dubceks paziņoja, ka viņš piedāvā “sociālismu ar cilvēka seju”. Čehoslovākijas sabiedrība ar prieku sagaidīja reformas, un Čehoslovākijas ilgi stāvošā nacionālā kultūra sāka ziedēt tā dēvētā Prāgas pavasara laikā. Jūnija beigās tika publicēta populārā petīcija “Divi tūkstoši vārdu”, kurā tika aicināts vēl straujāk virzīties uz pilnīgu demokrātiju. Padomju Savienība un tās pavadoņi Polija un Austrumvācija bija satraukti par to, kas, šķiet, bija nenovēršams komunisma sabrukums Čehoslovākijā.
Padomju līderis Leonīds Brežņevs brīdināja Dubceku pārtraukt reformas, bet Čehoslovākijas līderis viņu pamudināja ar savu popularitāti un noraidīja aizklātos draudus.Dubceks atteicās apmeklēt īpašo Varšavas pakta spēku sanāksmi jūlijā, bet 2. augustā viņš piekrita tikties ar Brežņevu Slovākijas pilsētā Kernijā. Nākamajā dienā Eiropas Eiropas komunistisko partiju pārstāvji tikās Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā, un tika izdots komunikē par ierosinājumu mazināt spiedienu uz Čehoslovākiju apmaiņā pret stingrāku kontroli pār presi.
Tomēr 20. augusta naktī gandrīz 200 000 Padomju Savienības, Austrumvācijas, Polijas, Ungārijas un Bulgārijas karaspēka iebruka Čehoslovākijā lielākajā militāro spēku izvietojumā Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Bruņota pretestība iebrukumam bija niecīga, taču protestētāji nekavējoties devās uz ielām, nojaucot ielu zīmes, cenšoties sajaukt iebrucējus. Prāgā Varšavas pakta karaspēks pārcēlās uz kontroli pār televīzijas un radio stacijām. Radio Prāgā žurnālisti atteicās atteikties no stacijas, un pirms tā sagūstīšanas tika nogalināti aptuveni 20 cilvēki. Citas stacijas devās pazemē, un tām vairākas dienas izdevās apraide, pirms tika atklātas to atrašanās vietas.
Dubceks un citi valdības vadītāji tika aizturēti un aizvesti uz Maskavu. Tikmēr uz ielas turpinājās plašas demonstrācijas, un Varšavas pakta karaspēks nošāva vairāk nekā 100 protestētājus. Daudzas ārvalstu valstis, ieskaitot Ķīnu, Dienvidslāviju un Rumāniju, nosodīja iebrukumu, bet lielas starptautiskas darbības netika veiktas. Liela daļa Čehoslovākijas intelektuālās un biznesa elites masveidā bēga uz Rietumiem.
Dubceks 27. augustā atgriezās Prāgā un emocionālā uzrunā paziņoja, ka ir piekritis ierobežot savas reformas. Stingras līnijas komunisti ieņēma pozīcijas viņa valdībā, un Dubceks bija spiests pakāpeniski noraidīt progresīvās palīdzības. Viņš kļuva arvien izolētāks gan no sabiedrības, gan no savas valdības. Pēc pretpadomju nemieriem 1969. gada aprīlī viņu atcēla kā pirmo sekretāru un aizstāja ar Gustavu Husaku, “reālistu”, kurš vēlējās sadarboties ar padomju varas pārstāvjiem. Dubceku vēlāk izraidīja no komunistiskās partijas un veica meža inspektoru, kurš atradās Bratislavā.
1989. gadā, kad komunistu valdības sabruka visā Austrumeiropā, Prāga atkal kļuva par demonstrācijas vietu demokrātiskām reformām. 1989. gada decembrī Gustava Husaka valdība piekrita daudzpartiju parlamenta prasībām. Husaks atkāpās no amata, un pirmo reizi gandrīz divu desmitgažu laikā Dubceks atgriezās politikā kā jaunā parlamenta priekšsēdētājs, kurš vēlāk par Čehoslovākijas prezidentu ievēlēja dramaturgu un bijušo disidentu Vaclavu Havelu. Havels kļuva slavens Prāgas pavasara laikā, un pēc padomju represijām viņa lugas tika aizliegtas un viņa pase konfiscēta.
