Padomju Savienība un Ķīnas Tautas Republika, divas lielākās komunistiskās valstis pasaulē, paziņo par savstarpējas aizsardzības un palīdzības līguma parakstīšanu.

Sarunas par līgumu Maskavā notika starp ĶTR līderiem Mao Dzedungu un Džou En-laiu, kā arī Padomju premjerministru Džozefu Staļinu un ārlietu ministru Andreju Višinski. Līguma noteikumos tika izteikts aicinājums padomiem sniegt ĶTR 300 miljonu dolāru lielu kredītu. Tas arī pilnvaroja Padomju Savienību atdot ķīniešiem kontroli pār galveno dzelzceļu un Portartūra un Darenas pilsētām Mandžūrijā, ko visu Otrā pasaules kara beigās bija sagrābuši Krievijas spēki. Vienošanās savstarpējās aizsardzības sadaļa galvenokārt attiecās uz jebkādu turpmāku Japānas un “jebkuras citas valsts, kas tieši vai netieši saistīta ar Japānu”, agresiju nākotnē. Džou Enlads lepni paziņoja, ka abu komunistisko tautu sasaiste radīja spēku, kuru “nav iespējams uzvarēt”.

ASV komentētāji uzskatīja līgumu par pozitīvu pierādījumu tam, ka komunisms bija monolīta kustība, kas galvenokārt tika virzīta no Kremļa Maskavā. Raksts Ņujorkas Laiks atsaucās uz ĶTR kā padomju “satelītu”. Kā notikumi skaidri parādīja, tomēr līgums nebija tieši konkrēta saikne starp komunistiskajām valstīm. Līdz 50. gadu beigām padomju un ĶTR aliansē jau sāka parādīties plaisas. Publiski ķīnieši apsūdzēja, ka padomju spēki kompromitē marksisma-ļeņinisma principus, pieņemot “mierīgas līdzāspastāvēšanas” attieksmi ar Rietumu kapitālisma valstīm. Līdz sešdesmito gadu sākumam Mao Dzeduns atklāti paziņoja, ka Padomju Savienība patiesībā vienojas ar Amerikas Savienotajām Valstīm pret Ķīnas revolūciju.