Pirmā pasaules kara laikā, 1914. gada Ziemassvētku dienā un ap to, vairākās Rietumu frontes vietās izbalējušās šautenes šaušanas un čaumalas izbalēja par labu svētku svinēšanai tranšejās un ienaidnieku labas gribas žestiem.

Vai tu zināji? 1914. gada 7. decembrī pāvests Benedikts XV ierosināja īslaicīgu kara pārtraukumu Ziemassvētku svinēšanai. Karojošās valstis atteicās izveidot jebkādu oficiālu pamieru, bet Ziemassvētkos tranšejās esošie karavīri paziņoja par savu neoficiālo pamieru.

Sākot ar Ziemassvētku vakaru, daudzi vācu un britu karaspēks pāri līnijām dziedāja Ziemassvētku dziesmas, un noteiktos punktos sabiedroto karavīri pat dzirdēja pūtēju orķestri, kas pievienojās vāciešiem viņu priecīgajā dziedāšanā.

Pirmajā rītausmas gaismā Ziemassvētku dienā daži vācu karavīri izkāpa no viņu tranšejām un tuvojās sabiedroto līnijām pāri nevienam citam, un ienaidnieku dzimtajās valodās sauca “Priecīgus Ziemassvētkus”. Sākumā sabiedroto karavīri baidījās, ka tas ir triks, bet, redzot vāciešus neapbruņotus, viņi izkāpa no savām tranšejām un ar ienaidnieka karavīriem satricināja rokas. Vīri apmainījās ar cigaretēm un plūmju pudiņiem, dziedāja dziesmas un dziesmas. Bija pat dokumentēts gadījums, kad karavīri no pretējām pusēm spēlēja labsirdīgu futbola spēli.

Daži karavīri šo īslaicīgo pamieru izmantoja drūmākam uzdevumam: kaujinieku, kuri bija nonākuši neviena cilvēka zemē, līķu atrašanai starp līnijām.

Tā saucamais 1914. gada Ziemassvētku pamiers nāca tikai piecus mēnešus pēc kara sākšanās Eiropā un bija viens no pēdējiem novecojušā priekšstata par bruņniecības starp ienaidniekiem karā laikā. Nekad neatkārtojās, ka nākamos brīvdienu pamiera mēģinājumus atcēla virsnieku draudi par disciplināro rīcību, taču tas kalpoja kā sirsnīgs pierādījums, lai arī īss, ka zem brutālās ieroču sadursmes cieta karavīru būtiskā cilvēce.

Pirmā pasaules kara laikā Rietumu frontes karavīri negaidīja, ka svinēs kaujas laukā, taču pat pasaules karš nespēja iznīcināt Ziemassvētku garu.