1962. gada 18. martā Francija un Front de Liberation Nationale (FLN) līderi paraksta miera līgumu, lai izbeigtu septiņu gadu Alžīrijas karu, paziņojot par Alžīrijas koloniālo Francijas valdīšanas 130 gadu beigām.
Jaunu Alžīrijas musulmaņu frakcija 1954. gada oktobra beigās nodibināja Front Liberation Nationale (FLN) kā partizānu organizāciju, kuras mērķis bija uzvarēt neatkarību no Francijas. Viņi nākamā gada laikā sarīkoja vairākas asiņainas sacelšanās, un līdz 1956. gadam FLN draudēja pārspēt koloniālas pilsētas, kur atradās Alžīrijas prāvie Eiropas kolonistu iedzīvotāji. Francijā jauna administrācija Gaja Molleta vadībā apsolīja apslāpēt musulmaņu sacelšanos un nosūtīja 500 000 franču karaspēku uz Alžīriju sagraut FLN.
Lai izolētu nemierniekus un viņu darbības teritoriju, Francija piešķīra Tunisijai un Marokai neatkarību, un viņu robežas ar Alžīriju tika militarizētas ar dzeloņstiepļu un elektrisko žogu palīdzību. Kad FLN vadītāji 1956. gada oktobrī mēģināja doties uz Tunisiju, lai apspriestu Alžīrijas karu, Francijas spēki novirzīja viņu lidmašīnu un ieslodzīja vīriešus apcietinājumā. Reaģējot uz to, FLN uzsāka jaunu terorisma kampaņu Alžīrijas koloniālajā galvaspilsētā. Ģenerālam Žakam Massu, Francijas plaisu izpletņu vienības vadītājam, tika piešķirtas ārkārtas pilnvaras rīkoties pilsētā, un ar spīdzināšanas un slepkavības palīdzību tika iznīcināta FLN klātbūtne Alžīrijā. Līdz 1957. gada beigām nemiernieki tika iestumti atpakaļ lauku apvidos, un šķita, ka Alžīrijas karā ir pavērsies negaiss.
Tomēr 1958. gada maijā sākās jauna krīze, kad Eiropas alžīrieši uzsāka plašas demonstrācijas, kurās aicināja integrēt Alžīriju ar Franciju un atdot Čārlzu de Gullei varu. Francijā Alžīrijas karš nopietni polarizēja sabiedrības viedokli, un daudzi baidījās, ka šī valsts atrodas uz armijas sacelšanās vai pilsoņu kara robežas. 1. jūnijā de Golla, kas pēc Otrā pasaules kara bija Francijas līdere, Nacionālā asambleja iecēla par premjerministru un pilnvaroja rakstīt jaunu valsts konstitūciju.
Dienas pēc atgriešanās pie varas de Gulle apmeklēja Alžīriju, un, lai arī viņu Eiropas alžīrieši ļoti uzņēma, viņš nepiedalījās viņu entuziasmā par Alžīrijas integrāciju. Tā vietā viņš piešķīra musulmaņiem visas Francijas pilsonības tiesības un 1959. gadā publiski paziņoja, ka alžīriešiem ir tiesības pašiem noteikt savu nākotni. Nākamo divu gadu laikā vissliktāko vardarbību Alžīrijā izdarīja Eiropas alžīrieši, nevis FLN, taču izkaisītie nemieri un terorisms neliedza sākt miera sarunas starp Franciju un Alžīrijas Republikas FLN vadīto pagaidu valdību 1961. gadā.
1962. gada 16. martā Evian-les-Bains, Francijā, tika parakstīts miera līgums, kas apsolīja Alžīrijas neatkarību, gaidot valsts referendumu par šo jautājumu. Francijas palīdzība tiks turpināta, un eiropieši varētu atgriezties dzimtajās valstīs, palikt kā ārzemnieki Alžīrijā vai iegūt Alžīrijas pilsonību. 1962. gada 1. jūlijā alžīrieši pārliecinoši apstiprināja vienošanos, un lielākā daļa no viena miljona eiropiešu Alžīrijā izlēja no valsts. Alžīrijas septiņu gadu karā tika nogalināti vairāk nekā 100 000 musulmaņu un 10 000 franču karavīru, kā arī tūkstošiem musulmaņu civiliedzīvotāju un simtiem Eiropas kolonistu.
