Šajā dienā vācu okupanti nošauj vairāk nekā 300 itāļu civiliedzīvotājus kā atriebību par Itālijas partizānu uzbrukumu SS vienībai.

Kopš Itālijas nodošanas 1943. gada vasarā, vācu karaspēks bija okupējis plašākus pussalu apgabalus, lai sabiedrotajiem neļautu Itāliju izmantot kā operāciju bāzi pret vācu cietokšņiem citur, piemēram, Balkānos. Sabiedroto Itālijas okupācija arī viņu rokās nodotu Itālijas gaisa bāzes, vēl vairāk apdraudot Vācijas gaisa spēku.

Itāļu partizāni (antifašistu partizānu cīnītāji) palīdzēja sabiedroto cīņai pret vāciešiem. Itālijas pretošanās bija cīnījusies pagrīdē pret Musolini fašistisko valdību jau ilgi pirms tās padošanas, un tagad tā cīnījās pret vācu fašismu. Galvenais partizānas ierocis, kas aptuveni definēts kā maza mēroga “neregulāra” kaujas spēka dalībnieks, kurš paļaujas uz ierobežotu un ātru parasto kaujas spēku iesaistīšanos, ir sabotāža. Papildus ienaidnieka karavīru nogalināšanai sakaru līniju, transporta centru un piegādes līniju iznīcināšana ir būtiska partizānu taktika.

1944. gada 23. martā Romā darbojošie itāļu partizāni iemeta bumbu SS vienībā, nogalinot 33 karavīrus. Jau nākamajā dienā vācieši noapaļoja 335 itāļu civiliedzīvotājus un aizveda viņus uz Adeatīnas alām. Viņi visi tika nošauti kā atriebība SS karavīriem. No cietušajiem civiliedzīvotājiem 253 bija katoļi, 70 bija ebreji, bet atlikušie 12 nebija identificēti.

Neskatoties uz šādām neveiksmēm, partizāni izrādījās ārkārtīgi efektīvi, palīdzot sabiedrotajiem; līdz 1944. gada vasarai pretošanās cīnītāji bija imobilizējuši astoņas no 26 vācu divīzijām Itālijas ziemeļos. Līdz kara beigām itāļu partizāni kontrolēja Venēciju, Milānu un Dženovu, bet par ievērojamām izmaksām. Visu pretestību zaudēja aptuveni 50 000 cīnītāju, bet uzvarēja savā republikā.