Šajā dienā 1911. gadā Amerikas Savienoto Valstu ziemeļaustrumos tiek noteikta rekordliela temperatūra, jo apgabals, kurā varētu nogalināt 380 cilvēkus, ir nāvējošs karstuma vilnis. Našvā, Ņūhempšīrā, dzīvsudraba maksimums sasniedza 106 grādus pēc Fārenheita. 11 dienu laikā visā Jaunanglijā tika uzstādīti citi augstas temperatūras rekordi.

Spēcīgais karstums visvairāk ietekmēja teritoriju no Pensilvānijas ziemeļaustrumiem līdz Meinai. Īpaši smagi cieta Ņujorka. Patiesībā Ņujorkas pilsētas veselības departaments 1911. gada jūlijā izlika vienu no saviem pirmajiem padomiem par siltumu. Mērs Viljams Gainors centās pārliecināties, ka pilsētas ledus tirgotāji varētu turpināt piegādi; laikā pirms atdzesēšanas ledus bija kritiski svarīgs, lai neļautu pārtikas krājumiem sabojāt.

Līdz 13. jūlijam Ņujorka bija ziņojusi, ka no pārmērīga karstuma miris 211 cilvēks. Viens vīrietis, acīmredzot dezorientējies no karstuma izsīkuma, pārmērīgi deva strichinīnu. Filadelfijā no karstuma gāja bojā 159 cilvēki. Karstuma dēļ piedēvēto nāves veidu veidi 1911. gadā varēja nedaudz atšķirties, dažām varas iestādēm ieskaitot tos, kuri noslīka, mēģinot atdzist, peldoties grāfistē. Karstums arī dažreiz liektas dzelzceļa līnijas, izraisot vilcienu nobraukšanu no sliedēm; nāves gadījumus, kas radušies negadījumos, arī var saistīt ar karstumu. Karstuma dūriens tomēr ir tipisks ar karstumu saistītu nāves cēlonis. Īpaši karsts vai mitrs laiks vai enerģiska aktivitāte saulē var izraisīt ķermeņa temperatūras regulēšanas mehānismu neveiksmi, izraisot ķermeņa karstuma palielināšanos līdz bīstamam līmenim. Karstuma dūriena simptomi ir galvassāpes, reibonis, apjukums un karsta, sausa, izskalota āda, kā arī ātra sirdsdarbība un halucinācijas.

1911. gada karstuma viļņa beigas iezīmēja spēcīgs negaiss, kurā gāja bojā pieci cilvēki.

No 50 štatiem tikai Havajas un Aļaska vienā vai otrā laikā nav piedzīvojušas karstuma vilni.