Šajā dienā 1944. gadā poļu nemiernieki atbrīvo vācu piespiedu darba nometni Varšavā, atbrīvojot 348 ebreju ieslodzītos, kuri pievienojas vispārējai sacelšanai pret pilsētas vācu okupantiem.

Sarkanās armijas virzienā uz priekšu jūlijā Varšavā, poļu patrioti, joprojām uzticīgi trimdas valdībai Londonā, gatavojās gāzt savus vācu okupantus. 29. jūlijā Polijas pašmāju armija (pazemē), Tautas armija (komunistu partizānu kustība) un bruņoti civiliedzīvotāji no vāciešiem atņēma divas trešdaļas Varšavas. 4. augustā vācieši bija pretuzbrukumā, ar ložmetēja uguni pļaujot Polijas civiliedzīvotājus. Līdz 5. augustam bija miruši vairāk nekā 15 000 poļu. Polijas komanda sauca sabiedrotos pēc palīdzības. Čērčils telegrāfēja Staļinu, informējot viņu, ka briti plāno nomest munīciju un citas preces Varšavas dienvidrietumu kvartālā, lai palīdzētu nemierniekiem. Premjerministrs lūdza Staļinu palīdzēt nemiernieku labā. Staļins kliedza, apgalvojot, ka sacelšanās ir pārāk nenozīmīga, lai tērētu laiku.

Lielbritānijai izdevās saņemt palīdzību Polijas patriotiem, bet arī vāciešiem izdevās nomest aizdedzināšanas bumbas. Poļi cīnījās, un 5. augustā viņi atbrīvoja ebreju piespiedu strādniekus, kuri pēc tam pievienojās kaujās, no kuriem daži izveidoja īpašu pulku, kas bija paredzēts tikai sagūstīto vācu tanku remontam cīņā.

Poļi nedēļām ilgi cīnījās pret vācu pastiprinājumiem un bez padomju palīdzības, jo Jāzepam Staļinam bija savi plāni par Poliju.