1919. gada 5. maijā premjerministra Vittorio Orlando un ārlietu ministra Sidnija Sonnino'returns pārstāvētā delegācija no Itālijas uz Versaļas miera konferenci Parīzē, Francijā, pēc pēkšņas aizbraukšanas 11 dienas agrāk strīdīgo sarunu laikā par teritoriju, ko Itālija saņems pēc Pirmais pasaules karš.
Itālijas iekļūšana Pirmajā pasaules karā Lielbritānijas, Francijas un Krievijas pusē 1915. gada maijā bija balstīta uz Londonas līgumu, kas tika parakstīts iepriekšējā mēnesī, kurā sabiedrotie apsolīja Itālijai pēckara kontroli pār lielu teritorijas daļu. Tas ietvēra zemi gar Itālijas robežu ar Austroungārijas impēriju, kas stiepjas no Trentīno caur Dienvidu Tirolu līdz Triestes pilsētai (Itālijas un Austrijas vēsturiskā strīda zona); Dalmācijas daļas un daudzas salas gar Austrijas un Ungārijas Adrijas jūras piekrasti; Albānijas ostas pilsēta Vlore (itāļu valodā: Valona) un Albānijas centrālais protektorāts; un teritorija no Osmaņu impērijas. Kad Orlando un Sonnino 1919. gadā ieradās Parīzē, viņi uzskatīja Londonas līgumu par svinīgu un saistošu nolīgumu un gaidīja, ka tiks izpildīti tā nosacījumi un ka par līdzdalību līdzās uzvarošajiem sabiedrotajiem Itālijai tiks piešķirta atlīdzība.
Lielbritānijas un Francijas vadītāji nožēloja šādus solījumus; viņi ar īgnumu skatījās uz Itāliju, sajūtot, ka itāļi kara laikā ir uzsākuši savus uzbrukumus Austrijai un Ungārijai, nav izpildījuši savus jūras spēku solījumus un atkārtoti ir lūguši resursus, kurus viņiem pēc tam nav izdevies novirzīt kara centieniem. Amerikas prezidents Vudro Vilsons vēl spēcīgāk uzskatīja, ka Itālijas prasības nav izpildāmas, jo tās aizskar citu tautību, īpaši Dienvidslāvu vai Dienvidslāvijas tautu, pašnoteikšanos attiecīgajās teritorijās.
Sarunas par Itālijas prasībām, kas plānotas pēdējās sešās dienās, sākās 1919. gada 19. aprīlī Parīzē.Saspīlējums nekavējoties uzliesmoja, jo Orlando un Sonnino izturējās pret spēcīgu pretestību no citiem līderiem, brīdinot par pilsoņu karu Itālijā, ko izraisīja aizvien radikālāki labējo spārnu nacionālistu kustība, ja valsts nesaņēma to, kas tas bija bijis apsolīja. 23. aprīlī Vilsons publicēja paziņojumu, kurā apgalvoja, ka Londonas līgums ir jāatceļ, un atgādināja Itālijai, ka tai jābūt apmierinātai ar Trentīno un Tiroles teritorijas uzņemšanu, kur lielākā daļa iedzīvotāju bija itāļi. Dienu vēlāk Orlando un Sonnino pameta Parīzi un atgriezās Romā, kur viņus sagaidīja satracināts patriotisma un antiamerikānisma demonstrējums. Runā Itālijas parlamentā Orlando mudināja savus iedzīvotājus būt mierīgiem un paziņoja, ka Itālijas prasību pamatā ir tik augsti un svinīgi tiesību un taisnīguma iemesli, ka tie būtu jāatzīst viņu integritāti. Traucējušie nacionālisti, kurus vadīja harizmātiskais dzejnieks un dramaturgs Gabriele D’Annunzio, visā valstī rīkoja sanāksmes, saudzīgi nožēlojot sabiedroto valstu vadītājus, jo īpaši Vilsonu, un māca uz karu, ja Itālijas prasības netiktu izpildītas.
Parīzē itāļu aiziešana apdraudēja visu konferenci, jo bija paredzēts drīz ierasties delegācijai no Vācijas, lai saņemtu savus nosacījumus. Konferences sekretariāts sāka ķemmēt Vācijas līguma projektu, lai noņemtu visas atsauces uz Itāliju, pat ja Itālijas valdība un pārējie sabiedrotie cīnījās, lai atrastu veidu, kā Itālijai atgriezties pie sarunām. Pēc tam, kad uz Parīzi tika uzaicināta delegācija no Austrijas, un maija vidū tā ieradās, itāļi saprata, ka viņu stāvoklis pasliktinās. Tikmēr Vilsons un ASV apsolīja Itālijai tik ļoti nepieciešamo 25 miljonu dolāru kredītu; Lielbritānija un Francija uzskatīja, ka šis piedāvājums viņus atbrīvos no saistībām, kas noteiktas Londonas līgumā, un Orlando un viņa tautiešiem sāka zust cerības uz labāku kompromisu. 5. maijā tika paziņots, ka Orlando un Sonnino atgriežas Parīzē, un sekretariāts sāka ar roku pievienot itāļu atsauces uz Vācijas līgumu.
Galīgajā Versaļas līgumā, kas tika parakstīts jūnijā, Itālija ieguva pastāvīgu vietu Nāciju līgā, Tirolē un daļu no Vācijas atlīdzībām. Daudzi itāļi tomēr bija sarūgtināti par savu pēckara partiju, un turpinājās konflikts pār Fiume - ostas pilsētu Horvātijā, kurā itāļi veidoja lielāko vienreizējo iedzīvotāju skaitu, un citām Adrijas jūras teritorijām. 1919. gada rudenī D’Annunzio un viņa atbalstītāji sagrāba kontroli pār Fiume, okupējot to uz 15 mēnešiem, paužot Itālijas valdības atbalstu, un izsakot neiznīcināmas nacionālistu runas. Lielbritānijas, Francijas un Amerikas Savienoto Valstu aizvainojums turpināja vārīties, kā arī ievainoto Itālijas lepnumu un vērienīgos sapņus par nākotnes diženumu, visas emocijas, kuras vēlāk tiks pielietotas fašistu līdera Benito Musolini postošajai ietekmei.
