Padomju fiziķim Andrejam Dmitrijevičam Saharovam, kurš palīdzēja uzbūvēt PSRS pirmo ūdeņraža bumbu, tiek piešķirta Nobela prēmija par mieru par viņa cīņu pret “varas ļaunprātīgu izmantošanu un cilvēka cieņas pārkāpšanu visās tās formās”. Saharovu aizliedza Padomju valdība, personīgi dodoties uz Oslo, Norvēģiju, lai pieņemtu balvu.
Saharovs dzimis 1921. gadā Maskavā, Maskavas universitātē studēja fiziku un 1948. gada jūnijā tika pieņemts darbā padomju kodolieroču programmā. 1948. gadā pēc savas pirmās atombumbas detonēšanas padomnieki pievienojās Savienotajām Valstīm sacīkstēs par ūdeņraža bumbas attīstību - ieroci, kura teorija bija desmitiem reižu jaudīgāka nekā Hirosimā un Nagasaki nomestās atombumbas. Saharova sprādziena “Layer Cake” koncepcija uzrādīja daudzsološus rezultātus, taču 1952. gada beigās amerikāņi veiksmīgi detonēja pasaulē pirmo “superbumbu”. Padomju komanda steidzās panākt un ar padomju spiegošanas palīdzību apmetās tajā pašā uzvarošā koncepcija kā amerikāņu starojuma sabrukums. 1955. gada 22. novembrī Padomju Savienība veiksmīgi detonēja savu pirmo ūdeņraža bumbu.
Lai arī Saharovu par viņa sasniegumiem rotāja daudzi padomju zinātnes atzinības raksti, zinātnieks arvien vairāk uztraucās par šausminošā ieroča sekām, un vēlāk viņš nožēloja savu daļu tā izveidē. 1957. gadā viņa bažas par kodolizmēģinājumu bioloģiskajiem draudiem viņu iedvesmoja uzrakstīt postošu rakstu par zema līmeņa starojuma sekām un aicināja pārtraukt kodolizmēģinājumus. Padomju valdība klusēja viņa kritikā līdz 1969. gadam, kad eseju Saharovs veica kontrabandu no valsts un publicēja laikrakstā The New York Times. Esejā viņš uzbruka bruņošanās sacensībai un padomju politiskajai sistēmai un aicināja uz “demokrātisku, plurālistisku sabiedrību, kas būtu brīva no neiecietības un dogmatisma, humānu sabiedrību, kas rūpētos par Zemi un tās nākotni”.
Pēc savas esejas publicēšanas Saharovs tika atlaists no ieroču programmas un kļuva par vokālo cilvēktiesību aizstāvi. 1975. gadā viņš bija pirmais padomnieks, kurš ieguva Nobela Miera prēmiju. Pēc tam, kad viņš bija nosodījis 1979. gada padomju iebrukumu Afganistānā, padomju varas iestādes ātri reaģēja, izsūtot viņu uz Gorkiju, kur viņš dzīvoja sarežģītos apstākļos. 1986. gada decembrī Saharova trimda beidzās, kad padomju līderis Mihails Gorbačovs uzaicināja viņu atgriezties Maskavā. Pēc tam viņu ievēlēja Tautas deputātu kongresā kā demokrātisku reformatoru un iecēla komisijā, kas atbildīga par jaunas Padomju konstitūcijas izstrādi. Saharovs nomira 1989. gadā.
